Brīnumu gaidot

Šis traģiski personīgais stāsts ir veltīts filmas režisores un kinooperatora bērna nāvei. Mēs nevienu nevainojam, bet uzskatām, ka pasaulei šis stāsts ir jādzird. Patiesībā mēs pieņēmām lēmumu par šī stāsta atklāšanu, uzdodot vecākajam dēlam jautājumu – vai mums vajadzētu uzņemt šo filmu vai nē? Tobrīd viņš bija 10 gadus vecs. Viņš teica, ka brīdis, kad noņemsim viņa ierīces, šķitīs skumjš, bet šīs filmas noskatīšanās man ļaus saprast, kas pa īstam ir skumjas. Beigu galā mēs domājam, ka šī filma nav par nāvi, tā ir par dzīvi.